Forum maoice - Répondre à un message

Revue des dernières réponses
agnellaoral	Nekad neesmu bijis azartisks cilvēks. Man patīk kārtība, saraksti, saprātīgi plāni. Tāpēc pats brīnījos, kad pirms pāris nedēļām, sēžot pie datora ar tasi jau atdzisušas kafijas, es pirmo reizi nopietni ielogojos online kazino. Nebija nekāda īpaša iemesla. Darbs bija izsūcis visas sulas, ārā lija garlaicīgs rudens lietus, un es vienkārši gribēju kaut ko pavisam citu. Sākumā tas likās kā joks. Es reģistrējos, iemaksāju desmit eiro tikai tāpēc, lai saprastu, kā viss strādā. Interfeiss bija vienkāršs, patīkams, nekas nedraudēja ar pārmērīgu reklāmu. Es izvēlējos slotiņu ar jautrām ogām un sāku griezt bungas ar visu piesardzību, kādu spēj izrādīt cilvēks, kurš par azartu zina tikai no filmām. Sākumā summa lēnām kusa. Bet es nejutu ne vilšanos, ne bailes. Drīzāk kā mierīgu, līdz pat bērnišķīgu interesi. Un tad notika tas, ko es pats savā galvā nodēvēju par skrapeun laime. Es taču neko negaidīju, tikai spiedu pogu. Bungas griezās, mūzika spēlēja, un pēkšņi ekrānā parādījās trīs vienādi simboli. Mana bilance no četriem eiro lēcienveidīgi palielinājās līdz divdesmit septiņiem. Skaidrs, ka tā nav milzu summa, bet man tas bija kā neliels brīnums. Es iekšēji pasmējos, pie sevis nodomājot, ka šī veiksmīgā griezienu kombinācija ir tieši tā skrapeun laime, kuru tik bieži pēdējā laikā piemin cilvēki, daloties savos stāstos. Un, ziniet, es viņus saprotu daudz labāk nekā agrāk. Protams, es uzreiz neizņēmu naudu. Es turpināju spēlēt, bet nevis aiz alkatības, bet gan tāpēc, ka process man sagādāja negaidītu prieku. Katrs grieziens kā maza drāma: sirds uz mirkli apstājas, acis meklē pazīstamos simbolus, un pēc brīža nāk vai nu piepildījums, vai arī viegla, gandrīz patīkama skumja. Es sapratu, ka tā nav naudas izsalkuma spēle, bet gan sava veida meditācija. Atslēdzas smadzenes, kas visu dienu bija pārslogotas ar e-pastiem un atskaitēm apkārtējā biroja haosam ar visiem viņu reklāmas un mārketinga plāniem. Un tas bija patiešām atbrīvojoši. Kādā brīdī es atcerējos, ka sestdien solīju mammai aizvest viņu uz tirgu. Uzreiz pie sevis nodomāju, ka šī tā sauktā skrapeun laime ir ne tikai veiksme uz ekrāna, bet arī pašu radīta noskaņa. Mana bilance jau svārstījās ap divdesmit eiro, un es beigās izņēmu desmit, atstājot pārējos vēlākai spēlei. Varbūt kāds teiks, ka tā nav pareizā taktika, bet man tas šķita atbildīgi. Es nejutu vajadzību laimēt visu uzreiz. Vajadzība gūt pozitīvas emocijas – to es apmierināju ar uzviju. Interesanti, ka nākamajā dienā es jutos dzīvespriecīgāks nekā pēc ilga vakara ar seriālu. Varbūt tāpēc, ka spēle iesaista vairāk maņu: redze, dzirde, pat neliels adrenalīns. Mēs bieži aizmirstam, cik ļoti mūsu ikdiena ir pelēka un paredzama. Bet šeit, dažu sekunžu laikā, viss var mainīties. Man tas atgādināja sen bērnībā izjusto sajūtu, kad uzzīmēji pielīmējamās bildītes un cerēji, ka tur būs retais dimants. Nu, gandrīz tas pats, tikai digitālā formātā un bez saldumu smakas. Godīgi sakot, es pat nesāku skaitīt, cik reižu šī nauda lielā mērā bija mana personīgā psihoterapija. Runa nav par laimestu lielumu. Dažreiz es uzvarēju divus eiro, citreiz zaudēju piecus. Bet katra spēle man likās kā neliels ceļojums, kā maza atelpa no lielajiem lēmumiem. Es pat sāku plānot, ka katru trešdienas vakaru veltīšu šim jaunajam hobijam, protams, ar skaidriem ierobežojumiem. Desmit eiro mēnesī, ne vairāk. Tā ir summa, kuru es ne reizi neesmu nožēlojis, bet kura man sniedz tik daudz prieka. Nedomāju, ka mani varētu saukt par azartisko spēlmani. Drīzāk es esmu cilvēks, kurš atrada veidu, kā no sava dzīvokļa, pie tā paša galda, piedzīvot nelielu piedzīvojumu. Nejaušības un laimes sajūta ir kaut kas ārkārtīgi cilvēcisks. Varbūt tāpēc es tik ļoti novērtēju šo pieredzi. Un, lai arī nākamreiz, visticamāk, veiksme manīs, tas neko nemainīs. Jo es jau tagad zinu, ka mazais prieciņš, ko sagādā griezieni un cerība, ir daudz vērtīgāks par jebkuru konkrētu naudas summu. Kad pārskatu savu pirmo nedēļu ar šo jauno nodarbi, es jūtos mierīgs un apmierināts. Es iemācījos, ka skrake un laime nav tikai vārdi, bet īpaša attieksme pret dzīvi, kad tu atļaujies cerēt uz labu, pat neko nedarot. Protams, saprātīgi cilvēki vienmēr atradīs robežu starp izklaidi un pārmērību. Bet man tas izdevās. Un šis vakars, kad es nejauši uzklikšķināju uz kādas slotsa un pēkšņi sajutu bērnības entuziasmu, noteikti paliks manā atmiņā kā viena no labākajām rudens piektdienām, kādu vien varēju vēlēties.